by Latvijas Radio 3 - Klasika
Kultūrpētnieki un vēsturnieki skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Language
🇱🇻
Publishing Since
11/1/2022
Email Addresses
1 available
Phone Numbers
0 available
April 22, 2025
Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Kad Mocarts ar ģimeni ieradās Vīnē, viņš iepazinās ar Antonu Štadleru – tolaik spožāko un ievērojamāko klarnetistu, kura spēli Mocarts apbrīnoja vēstulēs savam tēvam. Par Antona Štadlera spēli teikti šādi vārdi “Nekad neesmu dzirdējis ko līdzīgu tam, ko jūs spējat izpildīt uz sava instrumenta... Jūsu instrumenta tonis ir tik maigs, tik smalks, ka neviens, kam ir sirds, tam nespēj pretoties.” Klarnete tikai 18. gadsimta otrajā pusē sāka iekarot pastāvīgu vietu uz koncertskatuvēm un orķestra partitūrās, jo līdz tam šo instrumentu spēlēja orķestra obojisti vai fagotisti. Bet līdz ar pirmo solistu parādīšanos auga arī instrumenta prestižs un repertuārs. Pēc Mocarta un Štadlera satikšanās Vīnē 1781. gadā visās Mocarta operu partitūrās parādās klarnetes. Nozīmīgākie Mocarta darbi šim instrumentam, tādi kā Klarnetes kvintets Lamažorā K.581 un arī Koncerts klarnetei Lamažorā K.462, bija rakstīti Vīnes labākajam klarnetistam Antonam Štadleram. Abus saistīja arī cieša draudzība, sarakstē un ikdienā viņi viens otru uzrunāja par brāli, kā bija ierasts Brīvmūrnieku ložā, kurā abi atradās. Bet bija arī trešais. Viens no redzamākajiem Vīnes instrumentu meistariem – Teodors Locs. Visus trīs vienoja brīvmūrniecība, klarnete un mūzika. Šis ir viens no piemēriem mūzikas vēsturē, kā, sadarbojoties komponistam, izpildītājam un instrumentu meistaram, rodas uzlabojumi instrumenta uzbūvē, kurus komponists nekavējoties steidz atklāt mūzikā, jo augstākminētie skaņdarbi radušies tieši šajā sadarbībā. Jaunā basetklarnete, kuras apakšējais reģistrs salīdzinājumā ar tā saucamo A klarneti paplašināts par četriem pustoņiem, Antona Štadlera rokās Mocarta Klarnetes kvintetā un koncertā demonstrē savas labākās īpašības – maigu un samtainu skanējumu, kas Mocarta ieskatā lieliski imitē cilvēka balsi. Bet kā tad šī Mocarta klarnete saistīta ar Rīgu? Stāsts jāturpina ar to, ka Mocarta un Štadlera draudzība nebija tik viennozīmīgi saulaina. Daudzi Štadleru uzskatīja par krāpnieku, kurš regulāri iekuļas naudas grūtībās un izmanto Mocarta pieķeršanos un draudzību, aizņemoties no viņa naudu un tā arī nekad neatdodot… Turklāt pēc Mocarta pāragrās nāves 1791. gadā, kad daudzi Mocarta draugi visādi centās palīdzēt finansiālās grūtībās nonākušajai Mocarta atraitnei, Antons Štadlers necentās sniegt jelkādu atbalstu sava mirušā drauga sievai. Vēl vairāk – uz Mocarta atraitnes Konstances lūgumiem atdot viņai Antona Štadlera rīcībā esošos Klarnetes kvinteta un koncerta vērtīgos manuskriptus Štadlers atbildēja, ka koncertturnejas laikā viņam soma ar partitūrām un basetklarneti tikusi nozagta. Mocarta atraitne vēstulē izdevējam Johanam Andrē raksta, ka ir pilnīgi pārliecināta, ka Štadlers vērtīgās partitūras un instrumentu ir ieķīlājis vai pārdevis. 1794. gadā, kad Rīgā tiek izsludināts klarnetista Antona Štadlera koncerts, afišu rotā basetklarnetes attēls un koncerta pieteikumā īpaši atzīmēts, ka klausītājiem būs iespēja dzirdēt šo instrumentu. Todien rīdzinieki klausījās leģendāro klarnetistu un unikālo instrumentu, bet četrus gadus ilgušā koncertceļojuma laikā, kura maršruts vijās cauri Vācijas teritorijai un arī gar Baltijas jūras krastu, instruments bija neatgriezeniski pazaudēts. Kurš gan to būtu domājis, ka divus gadsimtus vēlāk tieši šī Rīgā drukātā afiša ar basetklarnetes attēlu kalpos par vērtīgu izziņas avotu pētniekiem un instrumentu meistariem mūsdienās, rekonstruējot pazaudēto instrumentu? Šāds ambiciozs projekts, kas ilga trīs gadus, ticis aizsākts jau mūsu gadsimtā, kad zviedru klarnetists Štefans Hargs un britu instrumentu meistars Gajs Kaulijs nolēma pēc basetklarnetes attēla uz Rīgā drukātās koncertafišas atkal likt ieskanēties šim instrumentam. Nu gluži tādā pašā tandēmā, kā reiz Vīnē Teodors Locs kopā ar Antonu Štadleru strādāja pie oriģinālā instrumenta! Un viņus visus pāri gadsimtiem vieno Mocarta pārpasaulīgā mūzika. Šajā video redzams rekonstruētais instruments un arī Štefans Hargs, atskaņojot Mocarta klarnetes kvintetu.
April 17, 2025
Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa Lielākais un smalkākais tirdzniecības nams 20. gadsimta sākumā Rīgā bija "J. Jaksch & Co". Greznā ēka, kas Otrā pasaules kara laikā tika sagrauta, atradās kādreizējā Svērtuves ielā 11 (iepretī Melngalvju namam). Nams tika uzcelts 1900.–1901. gadā pēc arhitekta Karla Felsko projekta, pārbūvējot 19. gadsimta vidus ēku. 20. gadsimta sākuma Rīgas ceļvežos tas raksturots kā viena no "brīnišķīgākajām Rīgas celtnēm gan praktiskā iekārtojuma, gan skaistuma ziņā". Namā bija ierīkota centrālapkure, elektriskais apgaismojums un – pirmo reizi Rīgā – lifts, kura apgādi ar elektrību nodrošināja vietējā spēkstacija. Vecrīgas blīvajā apbūvē ēka izcēlās ar grezno un izsmalcināto fasādes noformējumu. Apakšējo stāvu klāja Ārensburgas (tag. Kuresāre) kaļķakmens plāksnes, bet pārējo fasādi – keramikas mozaīka, kurā alegoriskas figurālas kompozīcijas papildināja ornamentāli ierāmējumi neorenesanses stilā. Mozaīka bija izgatavota uzņēmumā "Villeroy & Boch" Vācijas pilsētā Metlahā pēc Nirnbergas arhitekta Teodora Eiriha skicēm veikala iepriekšējās paplašināšanas laikā – ap 1895. gadu. Jaunās fasādes vajadzībām nedaudz tika mainīta kompozīcija, jo veikals bija ieguvis papildu stāvu un plašus logus. Vienīgais zināmais materiāls, kas ļauj novērtēt iespējamo nama polihromiju (okera gamma ar sarkanīgu nokrāsu un atsevišķiem silti zaļiem un sarkaniem akcentiem), ir akvareļa tehnikā darināts ēkas attēls, kas izdots kā pastkarte, bet vēlāk izmantots uzņēmuma reklāmā Rīgas adrešu grāmatā. Saskaņā ar veikala darbības sākotnējo specifiku (porcelāna, stikla un zeltlietu tirdzniecība), fasādes mozaīkās attēloti nozīmīgi 16. un 17. gadsimta Vācijas stikla, porcelāna un juveliermākslas meistari: 16. gadsimta keramiķis Bernārs Palisī, 17. gadsimta ķīmiķis Johans Kunkels, Meisenes porcelāna ražotnes pamatlicējs 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā Johans Frīdrihs Betgers, kā arī Nirnbergas 16. gadsimta zeltkalis Vencels Jamnicers. Motīvu simboliskais aspekts: divi ķerubi fasādes malās, kuri "izaug" no piramidālām, spirālveidā vītām kolonnām, saule, globuss, sieviete ar lāpu un lodi, kas izstaro gaismu. Celtnes interjerā savulaik vienā no plafoniem tika iekļauts 1716. gada gleznojums "Sābas ķēniņienes pieņemšana ķēniņa Zālamana pilī". Nozīmīgais darbs, kas tapis Rīgas krāsotāju cunftes meistara Korda Meiera darbnīcā, zudis līdz ar ēku, kurā tas atradās. "J. Jaksch & Co" veikalā bija pieejamas daudzas un dažādas preces: līdzās traukiem, sudraba galda piederumiem, porcelāna sīkplastikai, zeltlietām, pulksteņiem un lampām, kas veidoja galveno sortimentu ap 1901. gadu, varēja iegādāties izsmalcinātu sadzīves tehniku, interjera priekšmetus, rotaļlietas un citas preces. Arhitekts Edgars Slavietis savās bērnības atmiņās par 20. gadsimta sākuma Rīgu atceras, ka pie Jakša turīgie rīdzinieki varēja iegādāties arī pirmos fajansa tualetes podus, kurus lepni veda mājās bez iepakojuma... Kā liecina 20. gadsimta sākumā (domājams, ne agrāk par 1906. gadu) izdotais veikala reklāmas katalogs, “J. Jaksch & Co” varēja atļauties piedāvāt daudzu slavenu Eiropas uzņēmumu ražojumus, kā arī preces no visas pasaules, akcentējot to kvalitāti. Piedāvājums ietvēra gan priekšmetus, kas bija darināti pēc ievērojamāko jūgendstila meistaru metiem (piemēram, Emīla Galē vāzes), gan antīku kristāla slīpējumu kopijas vai itāļu un vācu marmora skulptūras. Sortimentā bija arī ekstravagantas lietas, piemēram, no krokodilādas vai varžu ādas gatavoti portmoneji un piezīmju grāmatiņas. Tomēr nozīmīgākais bija fakts, ka līdzās mākslinieciski augstvērtīgajam Kopenhāgenas un Meisenes porcelānam šeit varēja iegādāties Anša Cīruļa keramiku, kā arī citus vietējo mākslinieku un amatnieku izstrādājumus – kamīna piederumus un elegantas pītas mēbeles, tādējādi veikalam kļūstot par labas gaumes un jūgendstila popularitātes veicinātāju Rīgā.
April 16, 2025
Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā... Ruku Valdis (jeb Voldemārs Ruks) savās atmiņās raksta: "Mācīties Jēkabskolā uzsāku 1921. gadā, kad kara trokšņi bija apklusuši un uzsākusies Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidošana. Rudenī jau savlaicīgi uz skolu aizveda gultiņu, lai guļamistabas brīvā rūmē aizņemtu labāko vietu – mācības taču notika sešas dienas nedēļā un visi dzīvoja skolā. Ķīpu, kas cieti piebāzta ar rudzu salmiem, atveda tikai skolas pirmajā dienā. Tā bija matrača vietā. Cik salds un patīkams bija miegs, uz tās guļot, un vienmēr tajā palika silta, pēc auguma iespiesta bedrīte... Pirmdienās mani aizveda ar zirgu vai arī kāds no lielajiem palīdzēja aiznest nedēļai pielikto maizes kuli un sestdien mājās atnestās grāmatas. Kara laikā šī skola nedarbojās, un viens otrs no bērniem bija stipri pāraudzis. Pēdējo – ceturto – klasi apmeklēja jau pieauguši puiši un meitas, kuri zem gultas maisa slēpa tabaku un vakaros gāja ārā uzpīpot. Mācības notika divās atsevišķās telpās, kur darbojās četras klases. Zēnu guļamistaba bija nomaļus, bet meiteņu telpā bija pastāvīga kustība. Meiteņu gultiņas bija izvietotas pie pretējām sienām. Starp tām gluži kā pa lielceļu plūda skolnieku bars – gan uz ēdamtelpām, gan starpbrīžos uz pagalmu un arī uz zēnu guļamistabu. Meiteņu istabā, pašā koridora malā, bija Annas mātes gulta. Viņa bija guļamtelpu sargs, pusdienu vārītāja un apkopēja. Durvis uz zēnu guļamistabu viņa vakaros aizvēra, bet platās krāsns augša palika vaļēja. Puikām bija varonība pa krāsns augšu pārlīst no vienas telpas otrā. Ja šī pārdrošība notika, kad gaismas bija nodzēstas, pietika Annasmātei iesaukties: "Kur man tās špickas!", lai palaidnis ātri ielīstu atpakaļ savā gultā. Mīļa un tuva ritēja mācību gada dzīve mazajā skoliņā, kurā kopā bija sanākuši visi tuvējās apkārtnes lauku bērni. Tā bija kā liela, kopīga ģimene, kuru audzināja Drulles tēvs un jaunais, mūsu draiskulībām līdzi dzīvojošais skolotājs Miesnieks. Ziemās pirms gulētiešanas viņš mums atļāva ar basām kājām skriet pa sniega kupenām līdz attālajam mežiņam, bet mērenā salā arī pārsimt metrus līdz strautiņam. Pavasaros viņš mūs veda skatīties, kā šnepes velk un stāstīja medniekstāstus. Produktus kopgaldam vecāki veda noteiktās dienās. Rītos bija tēja vai cigoriņu kafija. Vakaros piena zupas un pusdienu pārpalikumi, kam katrs no savas cibiņas piekoda biezpienu, sviestu vai ievārījumu, ja tāds bija. Pirmajā skolas ziemā vairākums tēju saldināja ar saharīnu, jo cukura nepietika vai tas bija pārāk dārgs. Pusdienās visbiežāk bija zupa. Katram skolēnam bija no mājām līdzpaņemti gaļas gabaliņi. Katrs savējo pēc saraksta uzvēra uz apaļas drāts, ko Annasmāte lika vārīties kopējā katlā. Pie pusdienu galda viņa katram pēc tā paša saraksta izdalīja – katrs dabūja savējo. Sestdienās Annasmāte ļāva virtuvē uz pannas pašiem izcept neapēsto biezpienu. Tas bija nedēļu vecs, jau sapelējis, bet, klāt pieliekot rupjmaizi, taukus vai sviestu, tas cepot un maisot gardi staipījās. Lēcām uz soliņa un ar maisāmo dakšiņu stiepām to gandrīz līdz pašiem griestiem. Nekad mūžā vairs neesmu ēdis tik garšīgu cepto biezpienu kā Jēkabskolā. Mācību stundās rakstījām un rēķinājām ar gripeli katrs uz savas līstiņās ierāmētās tāfeles. Pēc atrādīšanas skolotājam uzrakstīto varēja viegli nodzēst un rakstīt atkal. Skolnieku rakstāmpapīra krājumi strauji palielinājās pēc Saeimas vēlēšanām 1922. gadā. Katram vēlētājam izsniedza apmēram simts kandidātu sarakstus. Urnā iemeta vienu, bet parējos, rūpīgi saglabātus, bērni nesa uz skolu, lai aprakstītu vai aprēķinātu kandidātu listes balto pusi. Pēc šīm sarakstu pakām rakstīšana ar grifeli strauji samazinājās. Iepazīšanās ar šīm daudzajām kandidātu listēm bija mūsu pirmā demokrātijas mācību stunda." Tā Ruku Valdis, kurš beidzamajos Jēkabskolas Ziemassvētkos uz mazās skatuvītes tēlojis Sprīdīti. Ar lāpstu rokā, kāju uzlicis uz zemā, imitētā celma, paceltā, skaļā balsī viņš teicis Lienītei: "Un tevi par sievu neņemšu, neņemšu nu!", tomēr tieši šī meitene viņam patikusi visvairāk. Skatītāju solos sēdējusi arī pirmās klases skolniece Nadīna, Ķenča prototipa Brandera mazmeita, un ar aizrautību esot skatījusies savas kaimiņsētas zēnā. Tieši no šī brīža viņa esot iemīlējusi drosmīgo laimes meklētāju Sprīdīti. Pagāja vien 12 vasaras, kad Nadīna kļuva par Voldemāra sievu un laimi nu meklēja abi kopā.
Latvijas Radio 1
Latvijas Radio
Latvijas Radio 1
Latvijas Radio 1
Latvijas Radio 1
Latvijas Radio 1
Latvijas Radio 1
Delfi.lv
Latvijas Radio 1
Zurnals Ir
Latvijas Radio 1
Žurnāls Ir
Dzintris Kolāts Mārcis Bendiks Juris Garjāns
POLITICO
Pod Engine is not affiliated with, endorsed by, or officially connected with any of the podcasts displayed on this platform. We operate independently as a podcast discovery and analytics service.
All podcast artwork, thumbnails, and content displayed on this page are the property of their respective owners and are protected by applicable copyright laws. This includes, but is not limited to, podcast cover art, episode artwork, show descriptions, episode titles, transcripts, audio snippets, and any other content originating from the podcast creators or their licensors.
We display this content under fair use principles and/or implied license for the purpose of podcast discovery, information, and commentary. We make no claim of ownership over any podcast content, artwork, or related materials shown on this platform. All trademarks, service marks, and trade names are the property of their respective owners.
While we strive to ensure all content usage is properly authorized, if you are a rights holder and believe your content is being used inappropriately or without proper authorization, please contact us immediately at [email protected] for prompt review and appropriate action, which may include content removal or proper attribution.
By accessing and using this platform, you acknowledge and agree to respect all applicable copyright laws and intellectual property rights of content owners. Any unauthorized reproduction, distribution, or commercial use of the content displayed on this platform is strictly prohibited.